Academic CentreŠobrīd studēju Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu kursa doktorantūras programmā un pati pasniedzu lekcijas studentiem vairākās augstākās izglītības iestādēs. 2022. gada rudens semestrī studēju Rennes universitātē I, Francijā, Rennes pilsētā. Erasmus devos ar mērķi pamainīt savu ikdienu, vēlējos atgūt dzīvesprieku ceļojot, gūt jaunus iespaidus un pastudēt jaunus interesantus tiesību zinātņu kursus.
Mītnesvietu studijām atradu pēdējā vakarā caur paziņām, tā kā sākotnēji ilgstoši meklēju dzīvesvietu, taču Rennē kā jau studentu pilsētā ar vairākām lielām augstskolām un daudziem studentiem studiju semestra laikā pilnīgi viss ir aizņemts un rezervēts jau gadu iepriekš. Turklāt pirms apmaiņas vilcinājos un nezināju, vai došanās prom no Latvijas uz vienu semestri būtu pareizā izvēle, jo bija bail zaudēt pamatdarbu, ja attālinātā darba variants neizdotos. Pirmajā dienā ierodoties universitātē konstatēju, ka datora vads neder Francijas elektrības rozetēm, kā arī augstskolas daudzo fakultāšu un palīgēku vidū spēcīgā lietusgāzē sākotnēji nevarēju atrast vienu no lekcijām. Tomēr, neskatoties uz sākotnējām grūtībām un pārsteigumiem, patiešām izbaudīju studentu apmaiņu.
Erasmus periodā mans Erasmus hosts, vecāka franču kundze iepazīstināja ar savām franču draudzenēm, izvadāja pa pilsētu un pat tiku uzaicināta autentiskās franču vakariņās, kur iemācīga gatavot mussels gliemenes Rennes gaumē, izrādīja franču mazdārziņu, izrādot pašaudzētus baklažānus, tomātus un cukini. Universitātē apguvu citus kursus, jo ierodoties universitātē, kursu piedāvājums angļu valodā bija ļoti mainījies salīdzinot ar to, kam biju pieteikusies dokumentu kārtošanas procesā. Tomēr iepazinos ar Apvienotās Karalistes precedentu tiesībām (Common Law) - neparasta sagadīšanās, ņemot vērā, ka mēnesi pirms tam vasarā cita studentu projekta ietvaros biju devusies uz Ungāriju apgūt ASV precedentu tiesības, ko izbaudīju tik ļoti, ka patiešām vēlējos papildus ieskatu šajā jomā, ko arī guvu.
Lielu gandarījumu deva arī Kriminoloģijas kurss, ar lielisku pasniedzēju Donnier kundzi, kas sniedza ieskatu kriminoloģijas kursā no Franču jurisprudences perspektīvas - aplūkojot teoriju un akadēmiskos pētījumus, kā arī franču kriminoloģijas vēsturi ar šīs zinātnes pamatlicējiem. Ņemot vērā, ka šobrīd pati pasniedzu krimināltiesības un kopš studijām pamatstudiju ietvaros kursos ar pasniedzējām Hamkovu, Vīnkalnu un Nīmandi krimināltiesības, kriminālistika un kriminoloģija patiešām mani ieinteresēja, biju patiešām laimīga par tik lielisku iespēju apgūt ko tik aizraujošu. Arī pārējie augstskolas piedāvātie kursi sagādāja lielu prieku, nemaz nerunājot par franču valodas nodarbībām (sarežģīta valoda, taču šī bija viena no valodām, ko jau labu laiku vēlējos apgūt), piedevām, iepazinos arī ar citiem juridiskās fakultātes apmaiņas studentiem - vācu IT studentu, spāņu un japāņu studentiem.
Pati Renne ir samērā liela pilsēta, ar patiešām skaistu vecpilsētu Francijas Bretaņas apgabalā, kas klimata ziņā salīdzinot ar Latviju šķita kā siltās zemes. Septembra sākumā pilsētā vēl bija 30+C grādu temperatūra, un vasara ilga līdz oktobra vidum. Pilsētā gandrīz uz katra stūra atradās beķereja vai maiznīca ar ikoniskajām franču bagetēm - kas atzītas par UNESCO kultūrvēsturisko mantojumu, un vecpilsētu rotāja daudzas vēsturiskās anglosakšu stila mājiņas ar sarkanbrūnām koka sijām un baltu apmetumu, vairākas fantastiskas gotikas un romānikas katedrāles un neskaitāmi sīki franču modes preču veikaliņi. Pienākot adventes laikam redzēju Ziemassvētku egļu gaismiņu iedegšanu un tirdziņu atklāšanu abos lielajos pilsētas laukumos, nogaršoju Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" slavētos madeleine gliemežvāku formas biskvītcepumus, cukurotus kastaņus, franču sīpolu zupu, neskaitāmas tartes un citus dievīgus vietējos labumus. Uzsniegot pirmajam sniegam un iedegoties svētku gaismām, pilsēta atgādināja "Riekstkoža" stāstu, mazajām koka riekstkožu figūriņām rotājot mazo vecpilsētas koka mājiņu skatlogus ar skaistajām svētku dekorācijām.
Rudens brīvlaika nedēļā, kā arī īsi pirms atgriešanās Latvijā devos arī uz Parīzi, izstaigāju vecpilsētu, apmeklēju mākslas galeriju Orsay un Eifeļa torni, Serža Lutēna un Fragonard parfīma muzejus, noskatījos Le Crazy Horse cabarē šovu un redzēju Dalī mākslas darbu izstādi Monmartras mākslinieku rajonā, kā arī baudīju lielisku krāsnī ceptu pīli un vietējos franču vīnus. Kopumā jāatzīst, ka šī bija fantastiska pieredze, par ko esmu bezgalīgi pateicīga gan abām universitātēm, gan pasniedzējam. Noteikti iesaku arī citus studentus, kā arī pasniedzējus izmantot apmaiņas programmas un paplašināt savu redzesloku, kā arī atgūt dzīvesprieku.
Teju neiespējami aptvert savu Erasmus pieredzi dažos teikumos, par cik Neapole ir viss- haoss, bohēma un izcila vieta kur būt studentam. Un tomēr, es esmu te.
Sākumā man bija grūti adaptēties šajā pilsētā, par cik Neapole ir skaļa, haotiska, un ļoti piesārņota. Cilvēki Neapolē ir ļoti atvērti un/bet skaļi. Bieži vien es nespēju saprast vai viņi viens uz otru kliedz vai arī vienkārši apmainās par to kā viens otram iet. Pirmos mēnešus nevarēju gulēt, par cik kaimiņiene Marija katru rītu 6os pirmām kārtām pamostoties no miega gāja uz balkona un sakliedzās ar kaimiņiem ‘’Antonio, buongiorno! Alfonso, buongiorno! Theresa, buongiorno!’’. Šī klaigāšana pārtapa par visa ciema sabļaustīšanos, kamēr es, klusais latvietis tik vien gribēju- pagulēt. Ar laiku es spēju adaptēties, lai gan tas bija ļoti grūti, par cik man bija ļoti nepieciešama sava telpa, savs privātums, tīrība un klusums.
Laikam esmu kļuvusi drusciņ itāliskāka. Nu jau ar smaidu uz sejas satieku savus kaimiņus no rīta un pamanu, ka kļūstu slinkāka, jo daudz labāk novērtēju labu sarunu un kafiju, nejau mācīšanos mājās pie datora. Esmu iemācījusies itāļu valodu tik tālu lai šeit izdzīvotu. Tas ir nereāli to neiemācīties, par cik neviens angliski nerunā. Netīrās ietves vairs es neievēroju, kā arī, itāļu braukšanas stils man šobrīd liekas tīri ok, lai gan draugi kas brauca mani apciemot uz Neapoli saka, ka – Neapolē brauc ar transportlīdzekļiem tāpat kā to dara Indijā.
Ar Neapoli ir tā, to vainu iemīl, vainu ienīst pavisam. Es esmu iemīlējusi Neapoli. Jā, atbraucot uz šejieni ir šoks, un te arī ir ļoti bīstami, bet.... te ir bohēma. Es ieteiktu braukt uz Neapoli tiem, kas novērtē mākslu, tiem, kas prot saskatīt skaisto haosā. Ā, un protams, tiem kuri nebaidās, ka bikses ļoti ātri kļūs mazākas, par cik Neapole ir visas Itālijas ēdiena meka. Neapole nav tāda kā pārējā Itālija, un Neapole nav pat kas tāds ko kāds varētu pēc šī apraksta iedomāties, taču ja uz to brauc ar atvērtu prātu un sirdi, tā drīz vien apburs savās tradīcijās, kultūrā, mākslā, vīnā un kulinārijā. Noteikti jāpiemin, ka Neapole ir pavisam tuvu citām Itālijas pērlēm- Amalfi piekrastei, Pompejām, Sorrento, Positano un pavisam tuvu Romai. Tā ka, ja apnīk šīs pilsētas skaļums, tad var paņemt pauzītes. Tik vien lai sēdētu Vezuva vulkāna pakājē, kādā labā vīna darītavā, dzerot fantastisku vīnu un vērot jūru, ir vērts atbraukt uz Neapoli.
Runājot par Neapoles Universitāti, savā pirmajā lekciju dienā es biju ļoti motivēta un priecīga sākt mācīties, par cik izvēlējos tādus kursus kuri aptver manas intereses – Romiešu tiesības un starptautiskās tiesības. Kur gan lai citus mācītos Romiešu tiesības ja ne Itālijā. Atvēru burtnīciņu, paņēmu rokās pildspalvu, bet te nu man bija ... pasniedzēja visu lekciju novadīja Itāļu valodā. Neko izņemot ‘’Buongiorno tutti ragazzi’’ es tā arī nesapratu. Neko es nesapratu, neko nepierakstīju, un es biju lielā izmisumā. Taču situācija ātri atrisinājās, par cik pasniedzēji bez problēmām iesaka alternatīvas kā mācīties neejot uz lekcijām. Tas ir liels izaicinājums tiem kas brauc uz Neapoli pirmajā semestrī. Taču tas nebūt nav izaicinājums tiem, kas prot paši mācīties no grāmatām.
Man nav ko citu piebilst kā tikai : ,,Kolēģi, brauciet Erasmus!’’. Es esmu laimīga būt jau savā otrajā Erasmus. Turpinot maģistratūras studijas, es noteikti braukšu vēl.
Katrīne Lankrete ( LU JF BSP)
Zagrebas Universitāte man ļoti patīk, ļoti individuāla pieeja studentiem, pretimnākoši profesori, tiešām interesantas un interaktīvas lekcijas. Kā arī protams cilvēki pašā Zagrebā un atmosfēra ir ļoti īpaši un man patīkami.
Paceļot arī dažreiz sanāk, esmu bijusi jau Itālijā, Slovēnijā un citās Horvātijas pilsētās.
Esmu Tiesību zinātnes bakalaura studente, piedalījos programmā Erasmus+ un pavadīju 2020.gada pavasara semestri Itālijā, Neapolē, Universita degli Studi di Napoli Federico II.
Klātienē universitātē, pirms COVID-19 pandēmijas, paspēju tikai parakstīt Certificate of attendance ar partneraugstskolu un sastādīt lekciju sarakstu. Pandēmijas dēļ augstskola mācības klātienē neuzsāka, tās organizēja attālināti ar Skype, Microsoft Teams un augstskolas online platformas palīdzību vai arī - pasniedzējs izsūtīja lasāmvielu un kursa beigās vajadzēja kārtot eksāmenu (katram no kursiem citādā formātā). Pārsvarā visiem kursiem eksāmens bija mutisks, ar elektronisko ierīču starpniecību. Kad jūnija beigās no Neapoles devos prom, universitāte tā arī nebija klātienē atvērta.
Mani izvēlētie studiju kursi notika angļu valodā, bet itāļu valodas zināšanas Itālijā - īpaši dienvidu pilsētās, tādās kā Neapole - būtu ļoti vēlamas vismaz pamatzināšanu līmenī, jo daudzi cilvēki nerunā un pat nesaprot angļu valodu (arī universitātes personāls). Tā kā man nebija nekādu itāļu valodas priekšzināšanu, bija ātri jāapgūst vismaz nepieciešamākās pamatfrāzes.
Pandēmijas periods bija biedējošs, nenoteikts un nesaprotams. Visu mācību laiku paliku Itālijā, kur gandrīz 2 mēnešu garumā ārā drīkstēja iziet, lai apmeklētu pārtikas veikalu, aptieku vai iznestu atkritumus, tādēļ tikai aptuveni vienu reizi 7-10 dienās devos ārpus telpām. Neapolē īrēju istabu dzīvoklī, kurā man bija viens kaimiņš, ar kuru komunicējām ļoti reti. Fokusējos uz savām online studijām, bakalaura darba rakstīšanu, daudz sarunājos ar savu ģimeni un draugiem ar Whatsapp palīdzību, kā arī - komunicējot Whatsapp ar treneri - nodarbojos ar sportu. Sekoju savam mentālajam un fiziskajam stāvoklim, mēģināju paveikt kaut ko no tā, kam parasti “normālajā” dzīvē nepietiek laika.
Kopumā sanāca, ka aptuveni 2 mēnešus pavadīju istabā un pārējos 2 – jau ejot ārā. Pēc vairāku Covid-19 pandēmijas dēļ noteikto ierobežojumu atcelšanas cilvēki lēnām un ar piesardzību sāka iet pastaigās, atvērās kafejnīcas, daži muzeji, utt. Man pat izdevās nedaudz paceļot - apskatīju Neapolei tuvākās salas, Pompei, Sorrento pilsētu, arī dažus muzejus. Beidzot bija iespēja klātienē sastapt arī citus Erasmus studentus.
Es pārdzīvoju šo periodu un man izdevās atklāt sevī tādas īpašības, par kurām iepriekš nezināju, kļuvu stiprāka un pārliecinātāka par sevi. Visus iecerētos mācību kursus pabeidzu online režīmā. Video lekciju formāts kaut cik veicināja kontaktu ar pasniedzējiem un citiem studentiem, kuri bijuši tādā pašā situācijā, kā es. Attālināts mācību process, protams, ir pavisam savādāks, nekā ierasts, bet daudz ko iemācījos un apguvu arī esot šādam formātam. Kā arī - pa šo laiku pabeidzu rakstīt un aizstāvēt bakalaura darbu.
Padoms citiem studentiem - ticēt sev un saviem spēkiem, lieki nepārdzīvot un darīt visu iespējamo (protams, atļautā robežās), lai Erasmus laiks būtu pavadīts maksimāli pozitīvi un lietderīgi, jebkurā situācijā.
Neapole ir fantastiska pilsēta, tā nelīdzinās nevienai citai pilsētai, kurās iepriekš esmu bijusi. Tā ir kā atsevišķa pasaule ar saviem likumiem, pat savu valodu. Tā ir apbrīnojami skaista un kontrastu pilna, tāpēc noteikti iesaku studentiem doties tieši uz Neapoli!
Studente, kas Erasmus studijās devās 3.kursa pavasara semestrī