No kreisās: M.Volkova, I.Miļūna, Z.Ratniece un L.Mence. Foto no komandas personīgā arhīva.

Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, mūsu valstī aktualitāti iegūs Eiropas Kopienu tiesas darbība. Līdz ar to svarīga ir EKT procesa, tā principu apgūšana. Tas ir arī viens no gadskārtējās Viduseiropas un Austrumeiropas tiesu izspēles sacensību mērķiem – piedaloties sacensībās, topošie juristi iepazīstas ar EKT procesu, kā arī ar Eiropas Kopienas tiesībām, to ietekmi uz ES dalībvalstīm.

Sacensību tiesneši ir ievērojami akadēmiķi no Kembridžas universitātes, kā arī ierēdņi no EKT un Eiropas Komisijas. Šo Viduseiropas un Austrumeiropas jauno juristu sacensību tiesas prezidents ik gadus ir Lordu palātas Juridiskās komitejas pārstāvis, bijušais EKT tiesnesis un ģenerāladvokāts lords Slinns no Hedlijas (Lord Slynn of Hadley). Viņa spriedums par katru no kāzusa problēmjautājumiem sacensību noslēguma dod ieskatu jaunākajās EK tiesību attīstības tendencēs, kurām būtu ieteicams sekot arī Latvijas juristiem, raugoties nākotnes perspektīvā. Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu dažos jautājumos, kas tika izvērtēti šogad notikušajās sacensībās. Tās notika laikā no 2003. gada 9. līdz 12. maijam Gdaņskā, Polijā, un Latviju pārstāvēja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentu komanda: Maija Volkova, Zane Ratniece, Ieva Miļūna un Līga Mence, komandas trenere Kristīne Krūma. Komanda iekļuva sacensību pusfinālā un ieguva 4. vietu. Kopumā sacensībās tika pārstāvētas septiņpadsmit dažādas Viduseiropas un Austrumeiropas universitātes. Iecerēts, ka nākamgad Viduseiropas un Austrumeiropas tiesu izspēles sacensības notiks Rīgā. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes iepriekšējo gadu sasniegumi un nākamā sacensību norises vieta rosina cerēt, ka Latvija kā drīza ES dalībvalsts jau kļuvusi pazīstama ar atzīstamu EK tiesību izpratni. Sacensībās tika diskutēts par situāciju, kad ES dalībvalsts nacionālā tiesa Eiropas Kopienu tiesai saskaņā ar Eiropas Kopienas līguma1 (EKL) 234. pantu uzdod vairākus jautājumus prejudiciālam nolēmumam. Prejudiciāla nolēmuma procedūras mērķi ir nodrošināt vienotu EK tiesību piemērošanu dalībvalstīs, kā arī rūpēties par indivīda tiesību aizsardzību. Šī procedūra ir līdzeklis, ar kuru nacionālā tiesa, saņemot EKT atbildi uz neskaidrajiem EK tiesību jautājumiem, izlemj strīdu. Prejudiciālā nolēmuma procedūra ir nozīmīga ar to, ka tās gaitā EKT ir pieņēmusi un attīstījusi daudzus nozīmīgus EK tiesību principus, piemēram, EK tiesību prioritāte un to vertikālā, arī horizontālā tiešā piemērojamība, kā arī dalībvalsts atbildība EK tiesību pārkāpšanas gadījumos. Šī gada sacensību kāzusā bija runa par kādu fizisku personu - ES dalībvalsts pilsoni, kurš bija ieguvis ārsta diplomu un divus gadus pēc diploma iegūšanas praktizējis ES kandidātvalstī. Savā prakses laikā viņš bija veicis eitanāziju, kas konkrētajā ES kandidātvalstī ir atļauta. Problēma radās brīdī, kad šī persona vēlējās strādāt par ārstu citā ES dalībvalstī. Attiecīgās ES dalībvalsts Medicīnas asociācija viņu informēja, ka viņš neatbilst ārsta prakses licences iegūšanai nepieciešamajām prasībām divu galveno iemeslu dēļ. Pirmkārt, persona bija veikusi eitanāziju un līdz ar to nevarēja dot ārsta zvērestu, kurā bija ietverts apsolījums, ka ārsts nekad iepriekš nav piedalījies un nekad nepiedalīsies aborta vai eitanāzijas veikšanā. Otrkārt, persona bija ieguvusi izglītību un praktizējusi ārpus ES un tai nebija prakses ES, līdz ar to šī persona neatbilda izglītības un prakses prasībām. Minētās ES dalībvalsts likumdošana paredzēja, ka visi strīdi, kas rodas saistībā ar Medicīnas asociācijas darbību, tās pieņemtajiem aktiem vai lēmumiem, ir izskatāmi Medicīnas tribunālā, kura lēmums ir galīgs, arī jautājumos, kas saistīti ar licencēšanu un profesionālo ētiku. Attiecīgās ES dalībvalsts nacionālā tiesa lēmuma pieņemšanai EKT uzdeva septiņus jautājumus, no kuriem četri šajā rakstā tiks apskatīti sīkāk. Pirmais jautājums bija par ES dalībvalsts Medicīnas asociācijas juridisko statusu EK tiesību kontekstā. Jautājuma būtība bija, vai privāta institūcija, kura ir izveidota ar likumu nolūkā regulēt medicīnas profesiju un tiek finansēta no tās dalībnieku obligātiem maksājumiem vai medicīnas apdrošināšanas, un kuras sastāvā ir valsts pārstāvis, ietilpst valsts definīcijas robežās saskaņā ar tās pienākumiem, kas noteikti EKL 39. un 43. pantā. EKT Foster8 lietā ir definējusi tos kritērijus, kas raksturo valsts paplašinājumu. Sacensību dalībniekiem no prasītāja pozīcijas bija jāpierāda, ka šī privātā institūcija konkrētajā situācijā atbilst šādiem Foster lietā noteiktiem kritērijiem: pirmkārt, tā ar normatīvu tiesību aktu, ko pieņēmusi valsts, ir noteikta par atbildīgo konkrētas funkcijas veikšanai; otrkārt, šī funkcija ir pakalpojuma sniegšana sabiedrībai; treškārt, tā atrodas valsts kontrolē; ceturtkārt, tai ir īpašas pilnvaras, tādas, kas nerodas no parastiem likumiem, kas piemērojami attiecībās starp indivīdiem. Gan prasītāja, gan atbildētāja pozīcijas pamatošanai tika izmantots Foster lietā noteiktais valsts paplašinājuma tests. Galvenokārt strīdi izvērtās par to, vai minētie kritēriji ir uzskatāmi par kumulatīviem vai alternatīviem, dažādi interpretējot EKT spriedumu Fostera lietā. Institūcijas neatbilstība četriem minētajiem kritērijiem tika argumentēta arī ar to, ka nepietiek tikai ar kontroles, kas paredzēta likumā, konstatēšanu — kontrolei ir jābūt efektīvai, — tai jātiek īstenotai praksē. Spriedumā tiesa, lai nodrošinātu EK tiesību efektivitāti, tomēr nolēma, ka minētā institūcija šajā situācijā ir uzskatāma par valsts paplašinājumu, uz kuru attiecas pienākumi, kas noteikti EKL 39. un 43. pantā. Otrais jautājums bija, vai privātai institūcijai (domāta ES dalībvalsts Medicīnas asociācija), kas ir vienīgā organizācija, kura ir tiesīga izsniegt medicīnas prakses licences dalībvalsts vārdā, var prasīt izvērtēt praksi un kvalifikāciju, ko ieguvis ES dalībvalsts pilsonis ārpus ES, salīdzinot to ar nacionālo diplomu un citām oficiālajām medicīnas kvalifikācijām. Atbildētājs, lai pierādītu, ka šādai institūcijai nav pienākuma izvērtēt kvalifikāciju un praksi, ko ieguvis ES dalībvalsts pilsonis ārpus ES, atsaucās uz Eiropas Padomes direktīvām 93/16/EEC10 un 89/48/EEC.11 Saskaņā ar šīm direktīvām valstij ir pienākums izvērtēt diplomu un praksi, kas iegūta ES. Līdz ar to pēc prasītāja domām šajā gadījumā direktīvas nav piemērojamas un valsts saskaņā ar nacionālām tiesību normām var noteikt, vai izvērtēt kvalifikāciju un praksi, kas iegūta ārpus ES, vai neizvērtēt. Prasītājs lietu argumentēja ar EKT spriedumu Hocsman lietā, kurā tiesa ir noteikusi, ka dalībvalstij ir jāņem vērā visi diplomi, sertifikāti un citi kvalifikācijas apliecinājumi, kā arī indivīda prakse, salīdzinot ar nacionālajām prasībām. Neskatoties uz to, ka Hocsman lietas fakti būtiski atšķīrās no kāzusa faktiem, tiesa, lai nodrošinātu EKL garantētās pamatbrīvības, atsaucoties uz Hocsman lietā attīstīto principu, nolēma, ka institūcijai jautājumā saskaņā ar EK tiesībām ir pienākums izvērtēt praksi un diplomus, ko ieguvis ES dalībvalsts pilsonis ārpus ES. Trešais jautājums bija par to, vai dalībvalsts pilsonim, kas citādi ir piemērots praktizēt kā ārsts, var atteikt prakses licenci, pamatojoties uz zvērestu, kas attiecas uz viņa līdzšinējo praksi – balstoties uz sabiedrisko kārtību, kas minēta EKL 39. (3) un 46. pantā, vai balstoties uz sabiedrības interesi. Abas puses balstījās uz EKT spriedumos lietās Gebhard un Haim noteiktajiem kritērijiem, lai pamatotu šādas indivīda tiesības ierobežojošas prasības neatbilstību/atbilstību EK tiesību prasībām. Atbildētājs, lai pierādītu, ka zvērests var būt par pamatu prakses licences atteikumam, argumentēja šādi: 1) pastāv īsts un pietiekami nopietns apdraudējums; 2) šis apdraudējums skar sabiedrības pamatintereses; 3) izvēlētais līdzeklis atbilst proporcionalitātes kritērijam; 4) ir apdraudējumu preventīvi ierobežojošs raksturs. Galvenokārt diskusijas raisījās par to, vai izvēlētais līdzeklis atbilst proporcionalitātes kritērijam, t.i., vai zvērests atbilst mērķa sasniegšanai. Prasītājs neatbilstību argumentēja ar to, ka zvērestā mērķa sasniegšanai nav nepieciešams atsaukties uz ārsta agrāko legālo praksi un aktivitāti un ka atbilstību proporcionalitātes principam varētu nodrošināt ar zvērestu, kas attiektos uz ārsta turpmāko praksi attiecīgajā dalībvalstī. Tomēr tiesa, balstoties uz to, ka tādi jautājumi kā aborts un eitanāzija, uz kuriem kāzusā minētajā situācijā attiecās zvērests, ir saistīti ar dalībvalsts sabiedrības morāles un ētikas principiem un EKT nenosaka vienotu ētikas un morāles kodeksu un to reglamentācija ir nacionālās likumdošanas kompetencē, nosprieda, ka zvērests konkrētajā situācijā var būt iemesls prakses licences atteikumam ārstam, kurš citādi atbilst kvalifikācijas un prakses prasībām. Ceturtais jautājums bija par to, vai ES dalībvalsts Medicīnas tribunāls ir tiesa vai tribunāls EKL 234. panta izpratnē. Tiesai, jautājumā iekļaujot Medicīnas tribunāla pazīmes, tika uzdots analizēt: vai institūcija, kas darbojas ar valsts piekrišanu un kuras sastāvā var būt valdības un likumdevēja pārstāvji, kuru pieņemtos lēmumus tā izskata, un kura pieņem lēmumus saskaņā ar sacensības principu, un šie lēmumi ir galīgi, bet kura var dot piekrišanu apelācijai parastajā tiesā, ir tiesa vai tribunāls EKL 234. panta izpratnē. Amelo, kā arī citās lietās EKT ir noteikusi tiesas un tribunāla kritērijus EKL 234. panta izpratnē. Lai pierādītu, ka institūcija jautājumā ir tiesa vai tribunāls saskaņā ar EKL 234. pantu, kas nodrošinātu tās pienākumu vērsties EKT gadījumā, ja dalībvalsts likumdošana neparedz tiesisku kompensāciju, prasītājam bija nepieciešams pierādīt, ka institūcija jautājumā atbilst EKT praksē izstrādātajiem kritērijiem: 1) tā ir izveidota ar likumu; 2) tā darbojas pastāvīgi; 3) tās jurisdikcija ir obligāta, procedūra ir inter partes un tā piemēro likumu; 4) tā ir neatkarīga. Savukārt no atbildētāja puses, ņemot vērā to, ka Medicīnas tribunāla sastāvā var tikt iekļauti likumdevēja pārstāvji, tika apstrīdēta institūcijas atbilstība neatkarības kritērijam un līdz ar to arī atbilstība inter partes procedūrai, kurā parasti piedalās neatkarīga trešā puse, kas pieņem lēmumu. Tomēr, lai nodrošinātu indivīdu tiesību aizsardzību, tiesa nolēma, ka institūcija ir uzskatāma par tiesu vai tribunālu EKL 234. panta kontekstā.

Dalīties