Arnis Buka: Vai pietiekami novērtējam Eiropas modeļa priekšrocības?

Arī tie, kuri nepieder pie tā sauktajiem eiroskeptiķiem, nenoliedz, ka dažādu iemeslu dēļ juridiskais “rāmis”, kas satur kopā Eiropas Savienību, gadu gaitā ir izveidojies tik smagnējs, ka diezgan regulāri izskan apgalvojumi, ka ir nepieciešamas būtiskas reformas. Un te sākas zināms apburtais loks, jo, lai reformas pieņemtu, ir jātiek galā ar “rāmi” (plašas saskaņošanas utt.). Ja izsakās vienkāršoti, tad pamati ir ielikti starp dalībvalstīm noslēgtajos dibināšanas līgumos. Un, jā, lai tos mainītu, ir nepieciešama visu valstu piekrišana. Ja mēs atceramies pēdējos grozījumus – Lisabonas līgumu 2007. gadā –, tad mēs arī atceramies, cik grūts bija šis process, un, ja nebūtu tik būtiskas Vācijas līdzdalības, varbūt šāda jauna līguma nebūtu. Līdz ar to es piesardzīgi vērtētu iespēju, ka šajā fundamentālajā līmenī kaut kas tiks mainīts. Savukārt, ja runājam par, kā jūs teicāt, “rāmja” novērtējumu, tad nevar noliegt, ka likumdošanas process Eiropas Savienībā patlaban ir smagnējākais visā Eiropas Savienības pastāvēšanas vēsturē. Tam ir savi iemesli. Ja paskatāmies uz sākumposmu – 20. gadsimta piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem –, process bija vienkāršāks. Sabrauca ministri no dalībvalstīm uz padomi un lēma. Kad Eiropas Parlamentu sāka vēlēt tiešās vēlēšanās 1979. gadā, tam sāka atvēlēt arī jaunas kompetences. Kas ir arī loģiski, ja izejas punkts ir demokrātiskās pārstāvniecības lomas palielināšana lēmumu pieņemšanā Eiropas Savienības līmenī. Bet tad arī ir jāsaprot, ka šī reālās, lielākās ietekmes atvēlēšana Eiropas Parlamentam procesu padara smagnējāku. Zināmā mērā tā ir cena par iespēju dzīvot demokrātijās. Cilvēkiem, kuri nav juristi, rodas pretrunīgs iespaids. No vienas puses, tiek daudz runāts – tiesa, ne vienmēr korekti – par to, ka dalībvalstis deleģē daudzus jautājumus “Briselei”. No otras puses, mēs redzam, ka it kā visvarenā “Brisele” tā īsti neko nevar padarīt kādai no dalībvalstīm – piemēram, Polijai vai Ungārijai –, ja dalībvalsts sāk rīkoties, neņemot vērā “Briseles” formalizētus vai neformalizētus mājienus un prasības. Priekšstats par visvarenību ir stipri pārspīlēts, un to var redzēt arī pieminēto sankciju (vai to neesamības) kontekstā. Bet te arī jāsaprot, ka Eiropas Savienība nav PSRS; savos pamatos tā joprojām ir valstu starptautiska organizācija. Jā, ar dziļāku savstarpēju integrāciju nekā, teiksim, ANO, bet vienalga integrācijas un savstarpējās ietekmēšanas līmenis ir atkarīgs no tā, par ko pašas dalībvalstis spēj vienoties.  Problēma ir tā, ka rodas precedenta sajūta. Ja Eiropas Savienība neko reāli nevar padarīt Itālijai, kura neievēro ieteikumus par šīs valsts budžetu, tad kādēļ citām dalībvalstīm tādi ieteikumi jāievēro? Tikai tāpēc, ka Itālija ir viena no dibinātājvalstīm? Netaisnīgi. Šis ir smags un interesants jautājums. No juridiskā viedokļa ceļi ir vairāki. Ir Eiropas Komisija kā uzraugoša institūcija, un parastais mehānisms ir tāds: ja Komisija komunicē ar dalībvalsti, bet neveiksmīgi, dalībvalsti var iesūdzēt Eiropas Savienības Tiesā, un Tiesa savukārt var vērsties pret dalībvalsti ar finansiāla rakstura sodu. Pret Latviju, kopš iestājāmies Eiropas Savienībā 2004. gadā, ir bijusi tikai viena šāda lieta – no šā viedokļa Latvija ir uzvedusies ļoti korekti. Savukārt ir dalībvalstis, kuras līdzīgā laika nogrieznī piedzīvo 30–40 lietas. Kāds droši vien tik lielu tiesvedību skaitu interpretēs kā “cīnīšanos par nacionālajām interesēm”, tomēr man liekas, ka nevar tā – to, kas izdevīgi, ievērojam; kas nav izdevīgi – neievērojam. Ja jūs prasāt manu personīgo viedokli, tad, lai šādas pretrunīgas situācijas novērstu, ir jāvirzās federalizācijas virzienā. Jo patlaban Eiropas Savienība ir kaut kur “pa vidu” – krietni vairāk nekā valstu forums, bet nav arī federāla struktūra. Pirmsākumos kompromisus atrast bija vieglāk – bija mazāks dalībvalstu skaits, citas problēmas un ģeopolitiskā situācija, taču tagad to izdarīt kļuvis grūtāk. Bet, cik saprotu, ir bijuši priekšlikumi – piemēram, par Eiropas Savienības finanšu ministra posteņa radīšanu – federalizācijas virzienā. Tie ir nepietiekami? Tādi priekšlikumi parādās saistībā ar krīzēm, piemēram, pēdējo finanšu krīzi. Tad iniciatīvas tiek izvirzītas, taču jautājums – kas ar tām notiek vēlāk, kad krīzes iespaids ir samazinājies. Mazliet atgriežoties sarunā atpakaļ – ja runa ir par to, vai kādas pretrunas rada neskaidrības par pilnvaru sadalījumu, tad no juridiskā viedokļa ietvars ir pietiekami skaidrs, jo dibināšanas līgumā ir minēts, kuras kompetences paliek tikai dalībvalsts ziņā un kuras ir Eiropas Savienības ziņā. Funkciju sadales aprakstā problēmu nav – jautājums ir, cik korekti aprakstu ievēro pašas dalībvalstis, cik to ietekmē politiskā konjunktūra, bet par šādiem jautājumiem jums labāk runāt ar kādu politologu. Kā redzam, kritisku piezīmju par “lietu kārtību” Eiropas Savienībā netrūkst, bet ko jūs nosauktu kā sasniegumus? Jebkuras iniciatīvas praktiskajā izpausmē droši vien var atrast kaut ko kritizējamu, bet jautājums ir par kontekstu, kādā mēs vērtējam. Proti, ja mēs paskatāmies, kā daudzas tēmas tiek risinātas ārpus Eiropas Savienības, citos reģionos, tad bieži jāsecina, ka tik traki ar to Eiropu nemaz nav. Jā, var, piemēram, runāt par nepilnībām Eiropas Savienības kopējā ārpolitikā, bet jāatceras, ka pamats bija un joprojām ir kopīgais tirgus. Un tas funkcionē, ekonomiskā jēga nav zudusi. Es gribētu vēlreiz uzsvērt to, ka lēmumu pieņemšanas smagnējumam ir arī otra puse. Proti, šāds modelis var būt kaitinošs, bet mēs redzam, ka valstīs ar, teiksim, stipru prezidentālu varu parādās risks – kā konkrētais ievēlētais cilvēks ar savām pilnvarām rīkosies. Jautājums ir, vai mēs pietiekami novērtējam Eiropas modeļa priekšrocības no demokrātijas viedokļa.