Dekānu galerija

Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāns 1920. gadā

Dzimis Smiltenes pagastā. Mācījies Smiltenes pagasta skolā un draudzes skolā. 1904. gadā beidzis ģimnāziju Pēterburgā. No 1904. līdz 1906. gadam studējis Maskavas universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē, bet vēlāk pārgājis uz Juridisko fakultāti, kuru beidza 1911.g. ar pirmās šķiras diplomu. Pēc beigšanas atstāts Tautsaimniecības katedrā gatavoties zinātniskai darbībai.

No 1911. līdz 1916. gadam Maskavā darbojies kā zvērināta advokāta palīgs, bet no 1916. līdz 1918. gadam - zvērināts advokāts Maskavā. 1918. gadā atgriezies Latvijā un aktīvi iesaistījies valsts dzīvē – divas reizes bijis finanšu ministrs (1918. -1919. un 1920. -1921.), kā arī Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis.

1919. gada septembrī apstiprināts par Latvijas Augstskolas mācībspēku, no 1920. gada docents finanšu tiesībās.1919. gada 3. oktobrī iecelts par Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāna vietnieku, bet no 1920. gada februāra līdz maijam – pagaidu dekāns.

No 1921. līdz 1925. gadam zvērināts advokāts. Darbību advokatūrā pārtraucis sakarā ar iecelšanu senatora amatā Latvijas Senāta Administratīvajā departamentā. 1926.gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1937. gadā aizstāvējis doktora disertāciju “Ienākuma nodoklis Latvijā” un ieguvis Dr.oec. grādu, tanī pašā gadā ievēlēts par profesoru. Darbojies LU Akadēmiskajā sabiedrisko zinātņu biedrībā, veselības veicināšanas biedrībā, Rīgas latviešu biedrībā. Padomju okupācijas laikā profesors, Finanšu zinātnes katedras vadītāja vietas izpildītājs, vācu okupācijas laikā - profesors un katedras vadītājs. 1944. g. devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Miris 1947.g. Grēvenes bēgļu nometnē Ziemeļreinā- Vestfālenā.

Skat. arī Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 50.- 51.lpp.

Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāns 1923.- 1924., 1925.- 1926., 1928.- 1930., 1932.- 1934. un 1936.- 1938. gadā

Dzimis Kuldīgas apriņķa Gaiķu pagastā. No 1892. gada līdz  1895.gadam mācījies  Tukuma pilsētas skolā. Pēc skolas beigšanas no 1897. līdz 1905. gadam strādājis par skolotāju Lielauces, Lielbērzes un Mūrmuižas- Berkenes pagastskolā. 1905. gadā izturējis iestājeksāmenus Narvas ģimnāzijā un ieguvis gatavības apliecību. Juridisko izglītību ieguvis Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru 1910. gadā beidzis ar I šķiras diplomu un sudraba medaļu.  Par darbu “Administratīvā justīcija Francijā un Vācijā” saņēmis godalgu un atstāts fakultātes valststiesību katedrā gatavoties akadēmiskai darbībai (1910.- 1914.). No 1917. līdz 1919.gadam strādājis par docentu valststiesībās Omskas Politehniskā institūta ekonomikas nodaļā.

Kārlis Dišlers darba gaitas Latvijas Universitātē sācis 1920. gada vasarā kā docents administratīvās tiesībās. 1922. gadā sācis lasīt arī Latvijas valststiesību kursu. Ievērojot Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē iedibināto tradīciju, fakultātes dekāna amatā bijis katrus divus mācību gadus pēc kārtas. 1932. gadā Kārlis Dišlers aizstāvējis disertāciju  „Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs“ un tajā pašā gadā  ievēlēts par profesoru.

Kārlis Dišlers bijis aktīvs arī politikā – no 1924. gada līdz 1927. gadam bija Rīgas pilsētas domes loceklis, bet no 1925. gada līdz 1928. gadam – 2. Saeimas deputāts. 1940. g. 30. augustā Tautas komisāru padome atbrīvoja no dekāna amata. Ar rektora J. Jurgena pavēli 1941.g. 17. jūnijā tiek atbrīvots no darba Latvijas Universitātē, jo jau 14. jūnijā kopā ar ģimeni tika izsūtīts uz Sibīriju Krasnojarskas novada Tasajevas rajonā, kur sākumā strādājis par sargu, tad skolotāju tehnikumā. Miris izsūtījumā. 1929.gadā apbalvots ar  III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Skat. arī Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 51.- 68.lpp.

Juridiskās fakultātes dekāns 1944. gadā

Roberts Akmentiņš dzimis Igaunijā, Taiveles pagastā. Mācījies Znamecas pagastskolā un Turaidas ministrijas skolā, pēc tam Valkas pilsētas skolā. No 1899. līdz 1902. gadam izglītojies Penzas mērniecības skolā. No 1905. līdz 1908. gadam mobilizēts kā jaunākais virsnieks 175. Baturinas kājnieku pulkā. 1908. gadā beidzis Saratovas ģimnāziju. No 1908. līdz 1912. gadam strādājis par vecāko mērnieku-revizoru Kazaņas zemkopības ministrijā. Juridisko izglītību ieguvis Kazaņas universitātes Juridiskajā fakultātē, kur mācījies no 1908. līdz 1913. gadam. Pirmā pasaules kara laikā (1914.-1918.) mobilizēts kā jaunākais virsnieks 306. kājnieku pulkā. No 1918. līdz 1919. gadam bijis juriskonsults Omskas Zemkopības ministrijā. Darbu  Latvijas valsts dienestā sācis 1919. gadā, būdams Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības juriskonsults Vladivostokā. Pēc tam Roberts Akmentiņš 13 gadus (no 1920. - 1933. gadam) strādājis par vecāko juriskonsultu Ārlietu ministrijā Rīgā.

Darba gaitas Latvijas Universitātē Roberts Akmentiņš uzsāka 1921. gadā docenta amatā. No 1940. līdz 1944. gadam Roberts Akmentiņš bija profesora pienākumu izpildītājs Latvijas Universitātes Valststiesību katedrā, bet 1944. gadā uz laiku pildījis arī dekāna pienākumus.

Pateicoties profesora Roberta Akmentiņa drosmei, varonībai un pašaizliedzībai, glābjot Universitātes bibliotēku no iznīcināšanas, kā arī  Latvijas Universitātes galveno ēku Raiņa bulvārī 19 no uzspridzināšanas, tie palika neskarti.

Darba mūža pēdējā posmā no 1944. līdz 1947. gada februārim bija profesors, un pildīja arī valsts un starptautisko tiesību katedras vadītāja pienākumus.

Skat. arī Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 72.- 81.lpp.

Juridiskās fakultātes dekāns no 1944. līdz 1949. gadam

Nikolajs Konopļins dzimis Tukumā, apliecību par vispārējo izglītību ieguvis 1909. gadā Jelgavā. Tajā pašā gadā devies uz Ņujorku Amerikas Savienotajās Valstīs, kur strādājis ķīmijas rūpnīcā, bet vakaros apmeklējis juridisko koledžu, kuru beidza 1914. gadā.

1914. gada pavasarī  Nikolajs Konopļins atgriezies Jelgavā un strādājis par konsultantu kuģniecības uzņēmumā. No 1915. līdz 1917. gadam dienējis Krievijas armijā. 1918. gadā pārcēlies uz Vitebskas guberņu, kur bijis redaktors Vitebskas guberņas komitejas un izpildkomitejas izdevumā (1918.), izpildkomitejas pārvaldes nodaļas vadītājs (1920.-1922.), prokurora palīgs (1922.-1924.). No 1924. līdz 1926. gadam bijis Prokuratūras nodaļas vadītājs Baltkrievijas PSR.

1925. gadā Baltkrievijas Valsts universitātē uzsācis akadēmisko karjeru docenta amatā, bet 1929. gadā iecelts par profesoru un Valststiesību katedras vadītāju. No 1930. līdz 1939. gadam Nikolajs Konopļins bija profesors un katedras vadītājs Baltkrievijas Valsts Juridiskajā institūtā un arī direktora vietnieks padomju valsts un tiesību zinātniski pētnieciskajā institūtā Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmijā. 1934. gadā Baltkrievijas PSR Zinātņu akadēmija Nikolajam Konopļinam piešķīra tiesību zinātņu kandidāta nosaukumu.

1941. gadā pārcelts profesora un katedras vadītāja amatā Latvijas Universitātē, bijis arī Ekonomiski juridiskās nodaļas dekāna vietnieks. Pēc vācu okupācijas 1944. gadā atsācis darbu Latvijas Universitātē. No 1944. gada līdz 1951. gadam bija Padomju valststiesību katedras vadītājs, bet no 1945. līdz 1949. gadam Juridiskās fakultātes dekāns. 

Juridiskās fakultātes dekāns 1949.- 1950. un 1951.- 1954. gadā

Gustavs Kļava dzimis Krievijā, Ufas guberņā. Bērnību aizvadījis Brazīlijā (1908.-1913.) un Kanādā (1913.-1918). Gustava Kļavas pirmais amats bijis burtlicis Bostonā, Amerikas Savienotajās Valstīs. No 1922. līdz 1925. gadam studējis strādnieku fakultātē Maskavā, bet juridisko izglītību ieguvis Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē (1925.- 1929.), kur arī strādājis asistenta amatā (1930.- 1931.). No 1931. līdz 1941. gadam bijis docents, katedras vadītājs, direktora vietnieks augstākās izglītības iestādēs Kazaņā, Sverdlovskā un Saratovā. 1932. gadā Gustavam Kļavam piešķirts docenta zinātniskais nosaukumus, bet 1939. gadā viņš aizstāvējis juridisko zinātņu kandidāta disertāciju "Anglijas parlamenta vēlēšanu sistēma".

Gustavs Kļava Latvijas Universitātē darbu sāka 1941. gadā kā docents un Tiesību teorijas un tiesību vēstures katedras vadītājs. Vācu okupācijas laikā docents, katedras vadītājs un direktora vietnieks Kazaņas Valsts Juridiskajā institūtā (1941.- 1944.). Gustavs Kļava 1944. gadā sācis darbu LPSR Ārlietu Tautas komisariātā kā Protokola un konsulārās daļas vadītājs. No 1946. līdz 1948. gadam Gustavs Kļava darbojies Ņujorkā (ASV) Apvienoto Nāciju organizācijā kā Tiesību departamenta padomnieks no PSRS. Atgriezies Latvijas PSR, Gustavs Kļava turpinājis darbu Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē docenta amatā. 1941.g. Juridiskajā fakultātē organizēja katedras, kā arī pats vadījis Valsts un tiesību teorijas un vēstures katedru (līdz 1958. gadam).

No 1949.- 1950. un no 1951.- 1954. gadam Juridiskās fakultātes dekāns. Gustavs Kļava 1958. gadā ievēlēts par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valsts un tiesību zinātņu sektora vadītāju. Doktora disertāciju Gustavs Kļava aizstāvējis 1973. gadā, kopš 1974. gada profesors.

Skat. arī Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 279.- 281. lpp.

Juridiskās fakultātes dekāns no 1950. līdz 1951. gadam

Jānis Rīdziņš dzimis Madonas rajona Meirēnu pagastā. Izglītību ieguvis vietējā lauku skolā un pašmācības ceļā. 1915. gadā iesaukts armijā un nosūtīts uz Petrogradu. 1917. gadā iestājies boļševiku partijā un sācis piedalīties politiskajā dzīvē. 1918. gadā pie Stavropoles nonācis baltgvardu gūstā. Jānis Rīdziņš 1920. gadā mobilizēts darbā Iekšlietu tautas komisariātā kā Stavropoles milicijas priekšnieks. 1921. gadā pēc personīga lūguma pārcelts uz Pleskavas guberņas miliciju (inspektors, celtniecības nodaļas vadītājs un milicijas skolas komisārs). Juridisko izglītību ieguva Maskavas Centrālajā Augstākajā milicijas skolā (1929.-1931.), un pēc tās beigšanas bija tās pašas skolas pasniedzējs. No 1932. līdz 1936. gadam Jānis Rīdziņš mācījies Sarkanās profesūras institūtā Maskavā, kā arī amatu savienošanas kārtībā bijis pasniedzējs Vissavienības Tiesību akadēmijā. No 1937. gada Jānis Rīdziņš bijis Vissavienības Tiesību akadēmijas direktora vietnieks neklātienes nodaļā.

1940. gadā Jānis Rīdziņš atgriezies Latvijā. Pirmais amats- PSKP CK pilnvarotais instruktors PSRS un LPSR Tautas komisāru padomē. No 1941. gada Jānis Rīdziņš bijis pirmais vietnieks LPSR Tieslietu Tautas komisariātā. Vācu okupācijas laikā Jānis Rīdziņš bijis kara tribunāla loceklis Maskavā. Vairāk nekā gadu pavadījis frontē, tika ievainots un slimības dēļ 1942. gadā nosūtīts uz Čkalovas apgabalu, kur bijis kara tribunāla priekšsēdētājs. 1943. gadā demobilizēts un atgriezies darbā LPSR Tieslietu ministrijā (ministra pirmais vietnieks). No 1946. gada Jānis Rīdziņš bijis docents LPSR partijas skolā, no 1947. gada – docents Latvijas Valsts Universitātē.

No 1950. līdz 1951. gadam Jānis Rīdziņš iecelts Juridiskās fakultātes dekāna amatā. Darbu Latvijas Valsts Universitātē beidzis sakarā ar ievēlēšanu  Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā. 

Juridiskās fakultātes dekāns 1951. gadā un 1954.- 1955. gadā

Oto Grīnbergs dzimis Cēsīs. Mācījies Ogres pagastskolā, Ērgļu draudzes skolā, Liepkalnes proģimnāzijā, Madonas reālskolā un Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. 1922. gadā iestājies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē tautsaimniecības nodaļā, kur studējis tikai trīs gadus, jo bieži arestēts revolucionārās darbības dēļ. Studijas turpinājis no 1931. līdz 1935. gadam tiesību zinātņu nodaļā. Studiju gados strādājis slimo kasē un dažādos privātos uzņēmumos. Pēc studiju pabeigšanas bijis juriskonsults vairākos privātos uzņēmumos. Padomju okupācijas pirmajā periodā (1940.-1941.) vadījis Rīgas pilsētas Izpildkomitejas izglītības nodaļu. No 1941. gada bijis LPSR prokuratūras kontroles-instruktāžas daļas prokurors. 1941. gadā evakuēts uz Ivanovas apgabalu, kur strādājis prokurora palīga amatā. 1944. gadā atgriezies Latvijā, kur atsācis darbu prokuratūrā.

Darba gaitas Latvijas Universitātē Oto Grīngbergs uzsācis 1944. gada rudens semestrī (vecākais lektors), kopš 1946. gada Oto Grīnbergs strādājis docenta amatā. Juridiskās fakultātes dekāns no 1950. - 1951. gadam un 1954. gadā. 1956. gadā aizstāvējis juridisko zinātņu kandidāta disertāciju, 1969. gadā ievēlēts profesora amatā. Oto Grīnbergs bijis ilggadējs Valsts un tiesību zinātņu katedras vadītājs (1959.-1974.).

Darba gaitas Latvijas Universitātē beidzis 1984. gadā, aiziedams pensijā.

Skat. arī Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 281.- 297.lpp.

Ekonomikas un juridiskās fakultātes dekāns no 1954. līdz 1963. gadam

Jānis Porietis dzimis Aizkraukles rajona Aiviekstes pagastā. 1946. gadā ar izcilību beidzis Jēkabpils komercskolu. No 1946. līdz 1951. gadam studējis Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas fakultātē. Pēc universitātes beigšanas Jānis Porietis strādājis LVU Ekonomikas fakultātē par asistentu, no 1951. līdz 1954. gadam- vecākais lektors, 1956. gadā Ļeņingradas Valsts universitātē aizstāvējis ekonomikas zinātņu kandidāta disertāciju, no tā laika docents. 1973. gadā Jānis Porietis Igaunijā, Tartu universitātē aizstāvējis doktora disertāciju par lauku un pilsētas sociāli ekonomiskajām attiecībām un no 1976. gadā ievēlēts par profesoru.

Ekonomikas un juridiskās fakultātes dekāns no 1954. līdz 1963. gadam, no 1969. līdz 1989. gadam vadījis Politekonomijas, tagadējo Ekonomikas teorijas katedru. No 1991.līdz 1993. gadam Jānis Porietis bijis Latvijas Zinātnes Padomes vēlētais loceklis, tad ekonomikas un juridisko zinātņu ekspertu komisijas vēlētais loceklis. 1995. gadā Jānim Porietim piešķirts emeritus profesora nosaukums bet 1997. gadā- Valsts emeritētā zinātnieka nosaukums. Blakus darbam Latvijas Universitātē, Jānis Porietis no 1988. līdz 1989. gadam vadījis Latvijas valdības komisiju iedzīvotāju migrācijas optimizēšanai ,1980-o gadu beigās bijis valdības komisijas loceklis Daugavpils HES un Rīgas metro celtniecības projektu lietderīguma izvērtēšanai.

No 1994. līdz 1997.gadam bijis Rīgas Domes deputāts, bet no 1992. līdz 2003. gadam ievēlēts par Latvijas Pensionāru Federācijas priekšsēdētāju, 2003. gadā - Goda priekšsēdētāju. 2000. gadā apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi, 2004. gadā – ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Juridiskās un filozofijas fakultātes dekāns 1967.- 1970. gadā

Staņislavs Graužinis dzimis Rīgā, kur Rīgas 1. (lietuviešu) pamatskolā ieguvis pamatizglītību, vēlāk mācījies Rīgas 9. vidusskolā. Vācu okupācijas laikā izvairījies no mobilizācijas, 1944. bēdzis uz Lietuvu, kur strādājis Viļņas Elektrotehniskajā fabrikā. 1944. gadā atgriezies Rīgā, turpinot mācības Rīgas 13. vidusskolā, kuru gadu vēlāk beidzis ar zelta medaļu. 1945. un 1946. gadā tajā pašā skolā strādājis par ģeogrāfijas, fiziskās audzināšanas un zīmēšanas skolotāju.

Juridisko izglītību S. Graužinis ieguvis Latvijas Valsts Universitātē 1945.-1950. gadā; no 1950. līdz 1953. gadam studijas aspirantūrā, kas noslēdzas ar juridisko zinātņu kandidāta grāda iegūšanu.

Staņislavs Graužinis darbu Latvijas Valsts Universitātē uzsācis 1953. gadā Valsts un tiesību teorijas katedrā. No 1956. gada – vecākais pasniedzējs Krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminālistikas katedrā. 1965. gadā ieguvis docenta akadēmisko nosaukumu. No 1967. līdz 1970. gadam Staņislavs Graužinis bijis Juridiskās un filozofijas fakultātes dekāns, no 1969. līdz 1980. gadam arī prorektors mācību darbā. No 1980. gada līdz 1981. gadam Staņislavs Graužinis bija Krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminālistikas katedras vadītājs.

Darba gaitas Latvijas Valsts Universitātē beidzis 1985. gadā, aiziedams pensijā. 

Juridiskās fakultātes dekāns no 1970. līdz 1976. gadam

Valters Šulcs dzimis Rīgā, mācījies Rīgas 50. sākumskolā, vēlāk Rīgas 11. vidusskolā. Juridisko izglītību ieguvis Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē no 1949. līdz 1954. gadam.

1954. gadā pieņemts darbā Latvijas Valsts Universitātē civiltiesību un civilprocesa katedrā par vecāko laborantu, bet šī gada rudens semestrī sācis arī pedagoģisko darbu kā stundu pasniedzējs.

No 1958. gada Valters Šulcs papildus darbam Latvijas Valsts Universitātē strādājis arī LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta Tiesību zinātņu sektorā (jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks). No 1958. līdz 1967. gadam Valters Šulcs Latvijas Valsts Universitātē bijis pasniedzējs, no 1967. gada vecākais pasniedzējs, bet no 1969. gada – docents. 1962. gadā Valters Šulcs ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu.

No 1970. līdz 1976. gadam Latvijas Valsts Universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, bet no 1990. līdz 2000. gadam – dekāna vietnieks (prodekāns) ārējo sakaru jautājumos. Valters Šulcs darba gaitas Latvijas Universitātē beidzis 2000. gadā, aiziedams pensijā.

Juridiskās fakultātes dekāns 1976.- 1979. un 1997.- 1998. gadā

Kalvis Torgāns dzimis Valkā, mācījies Bauskas vidusskolā. Juridisko izglītību ieguvis Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas un juridiskajā fakultātē, Tiesību zinātņu nodaļā, kuru beidzis ar izcilību.

Kalvis Torgāns darba gaitas Latvijas Valsts Universitātē sācis 1962. gadā kā asistents Civiltiesību un civilprocesa katedrā, vēlāk – vecākais pasniedzējs, docents, bet 1985. gadā pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas ievēlēts par profesoru. Juridiskās fakultātes dekāns no 1976. līdz 1979. gadam un no 1997. līdz 1998. gadam. No 1991. līdz 2005. gadam Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājs. Kalvis Torgāns 1992. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, no 1997. gada – īstenais loceklis.

No 1992. gada Kalvis Torgāns ir Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas loceklis. 2008. gadā viņš kļuva par Augstākās tiesas Civilltietu departamenta senatoru. Sasniedzot maksimālo tiesneša amata vecumu, 2009. gadā viņa pilnvaras atbiltoši tobrīd likumā noteiktajai iespējai tika pagarinātas par pieciem gadiem. 2015. gadā Saeima Torgānam piešķīra Goda tiesneša nosaukumu.

2008. gadā K.Torgāns apbalvots ar Tieslietu sistēmas I pakāpes Goda Zīmi, bet 2009. gadā – ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Juridiskās fakultātes 95.gadadienā 2014. gadā viņam pasniegts Latvijas Universitātes augstākais apbalvojums -  LU Ģerboņa zelta zīme.

Juridiskās fakultātes dekāns no 1979. līdz 1984. gadam

Andris Plotnieks dzimis Rīgā, vidējo izglītību ieguvis Rīgas 2. vidusskolā. Juridisko izglītību ieguvis Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē no 1956. līdz 1962. gadam. No 1958. līdz 1963. gadam strādājis LPSR Prokuratūrā un LPSR Iekšlietu ministrijas sistēmā (inspektors, vēlāk operatīvais pilnvarotais milicijas pārvaldē).

Andris Plotnieks darba gaitas Latvijas Valsts Universitātē sācis 1963. gadā, 1964. gadā iecelts par asistentu Valsts un tiesību zinātņu katedrā. 1969. gadā ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu un gadu vēlāk ievēlēts par docentu Valsts un tiesību zinātņu katedrā. 1980. gadā ieguvis tiesību doktora zinātnisko grādu, 1980. gadā ievēlēts par profesoru.

No 1979. līdz 1984. gadam Juridiskās fakultātes dekāns. No 1986. līdz 1988. gadam viesprofesors Mongolijas Valsts universitātē. 1989. gadā Andris Plotnieks ievēlēts PSRS Augstākajā padomē, vēlāk ievēlēts arī LPSR Augstākajā padomē. 1990. gadā Andris Plotnieks ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Andris Plotnieks darba gaitas Latvijas Universitātē beidzis 1992. gadā. No 1994. līdz 1996.gadam profesors- pētnieks Latvijas Policijas akadēmijā, bet no 2005.līdz 2009. gadam asociētais viesprofesors Rēzeknes augstskolā. No 2009.līdz 2011. gadam bijis viesprofesors biznesa augstskolā "Turība".

2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Juridiskās fakultātes dekāns no 1984. līdz 1997. gadam

Jānis Vēbers dzimis Jelgavā, Juridisko izglītību ieguvis Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē (1949.-1954.).

Darba gaitas LVU sācis pēc studiju beigšanas Civiltiesību un civilprocesa katedras laboranta amatā. Jānis Vēbers 1963. gadā ieguvis juridisko zinātņu kandidāta grādu. No 1963. gada vecākais pasniedzējs, no 1969. gada – docents. 1976. gadā Jānis Vēbers ieguvis juridisko zinātņu doktora grādu, un 1978. gadā ievēlēts par profesoru.

Juridiskās fakultātes dekāns no 1984. līdz 1997. gadam. 1990. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, no 1992. gadā – īstenais loceklis. Jānis Vēbers veicis ievērojamu darbu Latvijas civiltiesību sistēmas atjaunošanā. Viņš bija iniciators un darba grupas vadītājs Latvijas 1937.gada Civillikuma atjaunošanā. Tāpat pēc viņa iniciatīvas izstrādāti Latvijas Civillikuma komentāri.

Paralēli aktīvam pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam J.Vēbers aktīvi piedalījās sabiedriskās dzīves norisēs — bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Uzraudzības padomes priekšsēdētājs, LR Augstākās tiesas Konsultatīvās padomes loceklis un vairāku citu komisiju un darba grupu loceklis.

Skat. arī Birziņa L. Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX gadsimtā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 303.- 310. lpp.

Juridiskās fakultātes dekāns no 1998. līdz 2001. gadam

Zigurds Mikainis dzimis Bauskā, mācījies Bauskas vakara vidusskolā.

Juridisko izglītību ieguvis Latvijas Universitātes Ekonomikas un juridiskās fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā, saņemot jurista diplomu ar izcilību.

Darba gaitas Latvijas Valsts Universitātē sācis 1970. gadā LVU zinātniskā komunisma katedrā vecākā pasniedzēja un vēlāk docenta amatā. 1972. gadā ieguvis filozofisko zinātņu kandidāta nosaukumu. No 1977. līdz 1979. gadam Zigurds Mikainis bijis Zinātniskā komunisma katedras vadītājs, no 1985. līdz 1991. gadam – Rīgas Medicīnas institūta docents un Sabiedrisko zinātņu (vēlāk Politoloģijas) katedras vadītājs. No 1991. līdz 1999. gadam strādājis docenta amatā LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedrā. 1999.gadā ievēlēts asociētā profesora amatā. No 1995. līdz 2003. gadam Valststiesību zinātņu katedras vadītājs.

Juridiskās fakultātes dekāns no 1998. līdz 2001. gadam.centa amatā Valststiesību zinātņu katedrā, asociētais profesors no 1999. gada. No 1995. līdz 2003. gadam Valststiesību zinātņu katedras vadītājs.

Darba gaitas LU noslēdzis 2006. gadā.

Juridiskās fakultātes dekāns no 2002. līdz 2006. gadam

Kaspars Balodis izglītību ieguvis Rīgas 5. vidusskolā. 1993.gadā absolvējis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. 1994.gadā ieguvis tiesību maģistra grādu Minsteres Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet 2000.gadā turpat ieguvis tiesību doktora grādu. 

No 1994. līdz 1995.gadam bijis jurists juridiskajā biroja "Heidelberga".1996. gadā sācis darbu LU JF: asistents – līdz 1998.gadam, lektors – līdz 2001.gadam, no 2001.gada – asociētais profesors, bet no 2016. gada - profesors civiltiesībās. No 2001. gada bijis JF dekāna pienākumu izpildītājs, no 2002. līdz 2006. gadam – JF dekāns.

No 2006. līdz 2017. gadam - Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnesis.

Juridiskās fakultātes dekāne no 2007. līdz 2011. un no 2011. līdz 2015. gadam

Dzimusi 1976. gadā, Dobelē. Absolvējusi Rīgas 90. vidusskolu. 1993. gadā 16 gadu vecumā uzsākusi studiju gaitas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Absolvējot LU JF, 1998. gadā ieguvusi jurista kvalifikāciju, bet 1999. gadā - sociālo zinātņu maģistra grādu tiesību zinātnē. 2002. gadā 25 gadu vecumā aizstāvējusi doktora disertāciju, kļūstot par jaunāko doktora grāda ieguvēju Latvijas juridiskajā zinātnē.

JF sākusi strādāt 1998. gadā, sākumā par asistenti Krimināltiesisko zinātņu katedrā (1998), tad par lektori (2000), docenti (2003), asociēto profesori (2004), līdz 2008.gadā ievēlēta par profesori. Bijusi JF prodekāne (2003-2006), Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja (2006-2007). Paralēli darbam Universitātē ieņēmusi arī prokurora amatu (1998-2001), kopš 2006. gada ir zvērināta advokāte. Par JF dekāni ievēlēta 2007. gadā, kas Stradu-Rozenbergu padarīja par pirmo sievieti, kas ieņēmusi šo Latvijas tieslietu sistēmai svarīgo amatu.

Divas reizes saņēmusi LU Studentu gada balvu “Gada dekāns” (2008, 2011).

2012. gadā saņēmusi LR Tieslietu sistēmas Otrās pakāpes goda zīmi par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā, kā arī tiesu sistēmai piederīgo amatpersonu zināšanu un profesionalitātes veicināšanā.

Noslēdzot darbu dekāna amatā, saņēmusi LR Ministru kabineta Atzinības rakstu par ieguldījumu zinātnisko darbu izstrādē un sekmīgu JF vadību, kā arī LU rektora pateicību par profesionālismu un nesavtīgumu LU JF vadīšanā, kā arī labiem sasniegumiem sadarbības veicināšanu ar citām organizācijām.

Vada JF Juridiskās tālākizglītības un profesionālās pilnveides centru kopš tā izveides 2015. gadā.